Vidējā darba ražīguma līmeņa pieauguma faktoru noteikšana Latvijā

Darba ražīguma līmenis Latvijā ir zemāks par to, kas varētu būt sasniegts pie esošā fiziskā kapitāla nodrošinājuma (sk. 3.8. attēlu), kas atspoguļo ražošanas procesa neefektivitāti.

Kopumā secināms, ka Latvija pēdējās desmitgades laikā nav spējusi būtiski uzlabot savu efektivitātes sniegumu. Latvijas atpalicība no pasaules ražošanas potenciāla 2010. gadā ir mazāka nekā 2000. gadā, tikai izmantojot datus ar fiziskā kapitāla un darba ražīguma korekcijām (sk. 3.11. attēlu).

Attēls 3.11. Ražošanas procesa efektivitātes novērtējums Latvijai pēc DEA metodes Avots: autora novērtējums, balstoties uz Eurostat, GGAD un Pasaules Bankas datiem

Turklāt arī šajā gadījumā ražošanas procesa efektivitātes pieaugums ir vērojams tikai līdz 2005. gadam ieskaitot. Turpretī, novērtējot Latvijas kapitāla efektivitātes dinamiku bez

123

jebkādām korekcijām, iegūst visai augstu efektivitāti laika perioda sākumā, kas tālāk ātri samazinās. Šis grūti interpretējamais rezultāts gan varētu liecināt par nenovērtētām





un δ vērtībām, kas apstiprina fiziskā kapitāla korekcijas nepieciešamību. Savukārt, izmantojot datus ar kapitāla korekciju un bez darba ražīguma korekcijas, efektivitātes pieaugums ir vērojams tikai līdz 2003. gadam ieskaitot. Tas ir saistāms ar diviem faktoriem. Pirmkārt, Pasaules Bankas dati liecina, ka meža resursu izmantošanas tīrās rentes īpatsvars IKP pakāpeniski samazinās. Otrkārt, Latvijas tautsaimniecības struktūras indekss (sk. 3.4.

vienādojumu) ir pieaudzis lēnāk nekā Rumānijai (tās novērojums būtiski ietekmē Latvijas atpalicības no pasaules ražošanas potenciāla novērtējumu). Tādējādi, neveicot darba ražīguma korekciju attiecībā pret dabas resursu tīro renti un nodarbinātības struktūru, šīs norises būs nekorekti atspoguļotas kā ražošanas procesa efektivitātes kritums. Tas apstiprina darba ražīguma korekcijas nepieciešamību.

Ražošanas procesa efektivitātes dinamiku Latvijā ir svarīgi salīdzināt ar citu valstu sniegumu.

Piemēram, pat pieticīgs Latvijas sniegums būtu vērtējams pozitīvi, ja vairākums valstu laika gaitā attālinātos no pasaules ražošanas potenciāla, izlases vidējai efektivitātes vērtībai ar laiku samazinoties. Tomēr dati liecina tieši par pretējo: laika gaitā valstu vidējai atpalicībai no pasaules ražošanas potenciāla ir tendence mazināties, lai gan tas notiek pietiekami lēni.

Piemēram, desmit gadu laikā 30 valstu vidējā ražošanas procesa efektivitāte ir pieaugusi no 0.79 līdz 0.82 (izmantojot datus ar kapitāla un darba ražīguma korekcijām), tādējādi vidējā atpalicība no pasaules ražošanas potenciāla sarukusi par 1/7. Valstu vidējai atpalicībai no pasaules ražošanas potenciāla ir tendence pieaugt tikai tad, ja tiek izmantoti dati ar darba ražīguma korekciju un bez fiziskā kapitāla korekcijas (sk. 3.12. attēlu).

Attēls 3.12. Ražošanas procesa efektivitātes novērtējums pēc DEA metodes 30 valstīm vidēji

Avots: autora novērtējums, balstoties uz Eurostat, GGAD un Pasaules Bankas datiem

124

Lai izvairīties no DEA metodes jutības pret izlecošām vērtībām, promocijas darba gaitā tika aprēķināta arī relatīvā ražošanas procesa efektivitāte ^E~. Tiek ņemts vērā ne tikai pasaules ražošanas potenciālā esošo valstu sniegums, bet visu pētījumā izmantoto valstu rezultāti:

t it

it E

E~  E

(3.6),

kur E - ražošanas procesa efektivitāte, kas aprēķināta pēc DEA metodes;

E - ražošanas procesa efektivitātes vidējā vērtība valstu izlasē;

i un t - attiecīgi valsts un laika periods.

Neatkarīgi no izmantotā datu veida ražošanas procesa relatīvā efektivitāte Latvijā 2010. gadā ir zemāka nekā 2000. gadā (sk. 3.13. attēlu). Salīdzinot ražošanas procesa efektivitātes un relatīvās efektivitātes dinamiku Latvijai, redzams – lai gan ražošanas procesa efektivitāte nedaudz pieaugusi (izmantojot datus ar fiziskā kapitāla un darba ražīguma korekcijām), salīdzinot ar Rumāniju un Īriju (valstis, kas veido pasaules ražošanas potenciālu un atbilst Latvijas fiziskā kapitāla nodrošinājuma līmenim), kopumā, salīdzinot ar visām pētījumā analizētajām 30 valstīm, ražošanas procesa efektivitāte ir samazinājusies.

Attēls 3.13. Ražošanas procesa relatīvās efektivitātes novērtējums Latvijai Avots: autora novērtējums, balstoties uz Eurostat, GGAD un Pasaules Bankas datiem

Salīdzinot ražošanas procesa efektivitātes dinamiku Latvijā ar pārējo Baltijas valstu sniegumu, jāsecina, ka Igaunijā un it īpaši Lietuvā tā ir augstāka (2010. gadā attiecīgi 0.70., 0.74 un 0.81). Turklāt Igaunijā un Lietuvā fiziskā kapitāla efektivitāte, kas novērtēta ar DEA metodi, pieaug straujāk nekā Latvijā (sk. 3.14. attēlu; izmantojot datus ar fiziskā kapitāla un darba ražīguma korekcijām).

125

Attēls 3.14. Ražošanas procesa efektivitātes dinamika Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, kas aprēķinātapēc DEA metodes

Avots: autora novērtējums, balstoties uz Eurostat, GGAD un Pasaules Bankas datiem

Jāatzīmē, ka ražošanas procesa efektivitāte Lietuvā un Igaunijā ir pieaugusi straujāk nekā 30 valstīs vidēji: relatīvās ražošanas procesa efektivitātes indekss 2010. gadā šīm valstīm ir augstāks nekā 2000. gadā. Tomēr 2000. gadu otrajā pusē ir vērojama relatīvās efektivitātes samazināšanas tendence (sk. 3.15. attēlu; izmantojot datus ar fiziskā kapitāla un darba ražīguma korekcijām). Relatīvās efektivitātes indekss visās Baltijas valstīs ir zemāks par vienu (izņēmums ir Lietuva 2005.-2007.gadā), t.i., Baltijas valstis, salīdzinot ar visām pārējām valstīm, vairāk atpaliek no pasaules ražošanas potenciāla.

Attēls 3.15. Ražošanas procesa relatīvās efektivitātes novērtējums Latvijai, Igaunijai un Lietuvai

Avots: autora novērtējums, balstoties uz Eurostat, GGAD un Pasaules Bankas datiem

No ekonomikas cikliskajām svārstībām un strukturālajām pārmaiņām attīrītais darba ražīguma uz vienu nostrādāto stundu gada pieauguma temps ar laiku nemitīgi samazinās. Piemēram, Latvijai tas samazinājies no 7.6% 2001. gadā līdz 5.0% 2010. gadā galvenokārt ražošanas procesa efektivitātes ietekmes samazināšanas dēļ (sk. 3.16. attēlu; izmantojot datus ar fiziskā kapitāla un darba ražīguma korekcijām).

126

Attēls 3.16. Darba ražīguma pieauguma noteicošie faktori Latvijā, novērtējot pēc DEA metodes (procentpunkti)

Avots: autora novērtējums, balstoties uz Eurostat, GGAD un Pasaules Bankas datiem

Galvenais darba ražīguma pieauguma faktors Latvijā šajā periodā bijis fiziskais kapitāls, un līdzīga situācija vērojama arī Igaunijā un Lietuvā (sk. P16.1. attēlu 16. pielikumā). Darba ražīguma kāpuma noteicošie faktori ikvienā no ES dalībvalstīm, kā arī Norvēģijā, ASV un Japānā, izmantojot datus ar fiziskā kapitāla un darba ražīgumakorekcijām, ir atspoguļoti 3.17. attēlā.

Attēls 3.17. Darba ražīguma pieauguma noteicošie faktori 30 valstu dalījumā 2001. – 2010. gadā vidēji, novērtējot pēc DEA metodes (procentpunkti)

Avots: autora novērtējums, balstoties uz Eurostat, GGAD un Pasaules Bankas datiem

Vidējais IKP uz nostrādāto stundu gada pieauguma temps 2001. – 2010. gada periodā vidēji bijis aptuveni 3.7%: straujākais tas ir Rumānijā (7.3%), kā arī Igaunijā un Latvijā (attiecīgi 7.1% un 6.3%), savukārt zemākais – Dānijā, Beļģijā un Itālijā (aptuveni 2%). Vairumam

127

valstu, it īpaši ES-12 valstu grupā, galvenais darba ražīguma kāpuma faktors bijis fiziskā kapitāla uzkrāšana. Tomēr valstīm ar augstu fiziskā kapitāla nodrošinājuma pakāpi nozīmīgs darba ražīguma pieauguma faktors ir pasaules tehniskais progress, apstiprinot zinātniskās literatūras atzinumus par to, ka tikai valstīm ar salīdzinoši lielu uzkrātā kapitāla apjomu tas spēj sniegtbūtiskus ieguvumus.

Nodaļas galvenie rezultāti

Fiziskā kapitāla uzkrāšana palielina darba ražīgumu gan tieši (pieaugot kapitāla pret darbaspēka attiecībai), gan arī netieši, ļaujot valstij izmantot produktīvākas tehnoloģijas.

Tādējādi tiek pierādīts piemērota tehnoloģijas modeļa un neparametrisko izpētes metožu izmantošanas lietderīgums Latvijas gadījumā.

Visās Austrumeiropas valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, galvenais darba ražīguma kāpuma dzinējspēks pēdējās desmitgades laikā ir bijusi fiziskā kapitāla uzkrāšana.

Pasaules tehniskais progress ir kapitālietilpīgs – tas palielina darba ražīgumu tikai pie pietiekami augsta fiziskā kapitāla nodrošinājuma.

Baltijas valstu, it īpaši Latvijas, sniegums ražošanas procesa efektivitātes jeb tehniskās atpalicības mazināšanā ir bijis pieticīgs. ES mērogā bagātās valstis vidēji nav efektīvākas par nabadzīgām valstīm, kas varētu liecināt par pilnīgu tehnoloģiju transmisiju ES reģionā.

128