Latvijas vidējā ienākum u līmeņa dinamiski strukturālā analīze

Konverģences ātruma novērtējums ir atkarīgs no tā, vai par mainīgo tiek izvēlēts vidējais ienākumu līmenisvai darba ražīguma līmenis (sk. promocijas darba 4.1. apakšnodaļu). Tālāk promocijas darba gaitā tiek detalizēti analizēti Latvijas ienākumu un darba ražīguma konverģences ietekmējošie faktori.

Beidzoties tautsaimniecības pārveides periodam (1991. – 2004. gads) un Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, ienākumu pieaugums bijis straujš. Eurostat dati liecina, ka Latvijas IKP līmenis bāzes cenās pārsniedza 1990.gada līmeni 2005. gadā (1990. gadu pirmajā pusē IKP līmenis saruka gandrīz par pusi), savukārt IKP uz vienu iedzīvotāju – jau 2003. gadā.

Gadsimta sākums iezīmējās ar strauju ienākumu konverģenci ar Rietumeiropas valstīm.

Piemēram, Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta no 2000. gada līdz 2008.gadam pieauga no 31% līdz 50% no ES-15 valstu līmeņa, kas ir viens no straujākiem ienākumu konverģences tempiem jaunu ES dalībvalstu (ES-12) vidū un ir līdzīgs pārējo Baltijas valstu ienākumu konverģences tempam. Savukārt tautsaimniecības lejupslīdes periodā Baltijas valstu atpalicība no ES-15 valstu vidējā ienākumu līmeņa pieauga (sk. 4.5.

attēlu).

Attēls 4.5. Vidējā ienākumu līmeņa dinamika Baltijas valstīs (1995. – 2010. gadā; pēc pirktspējas paritātes; % no ES-15 valstu vidējā līmeņa)

Avots: autora aprēķins, balstoties uz Eurostat datiem

Ienākumu pieauguma dzinējspēks ilgtermiņā ir darba ražīguma kāpums. Gan 1995., gan 2010.

gadā ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju Latvijā attiecīgi pret ES-15 valstu vidējo līmeni bijis par aptuveni 5 procentpunktiem lielāks nekā darba ražīgums uz vienu nostrādāto stundu (sk. 4.6. attēlu). To galvenokārt noteica salīdzinoši garāka darba nedēļa. Sākot ar 2004. gadu,

138

būtiski pieaugot ekonomiskās aktivitātes un nodarbinātības līmenim, pieauga arī relatīvā ienākuma pārsvars pār darba ražīgumu – līdz 14 procentpunktiem 2007. gadā.

Tautsaimniecības lejupslīdes periodā darba ražīguma konverģence uz ES-15 valstu vidējo līmeni turpinājās, tomēr straujā bezdarba pieauguma dēļ Latvijas atpalicība ienākumu ziņā kļuva lielāka.

Attēls 4.6. Vidējā ienākumu līmeņa un vidējā darba ražīguma līmeņa dinamika Latvijā (1995. – 2010. gadā; pēc pirktspējas paritātes; % no ES-15 valstu vidējā līmeņa)

Avots: autora aprēķins, balstoties uz Eurostat datiem

Lai detalizētāk izpētītu ienākumu līmeņa ietekmējošos faktorus, tika veikta ienākumu līmeņa detalizēta dekompozīcija:

D A N S

y    (4.1),

kur y ir IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta;

 - darba ražīgums uz vienu nostrādāto stundu pēc pirktspējas paritātes standarta;

S - vidējais darba stundu skaits nedēļā;

N –nodarbināto iedzīvotāju un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju attiecība;

A –ekonomiskās aktivitātes līmenis;

D –darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars.

Saskaņā ar 4.1.vienādojumu ienākumu līmenis ir atkarīgs no darba ražīguma līmeņa un nostrādāto stundu skaita uz vienu iedzīvotāju gadā (jeb SNAD faktoriem). Nostrādāto stundu skaitu uz vienu iedzīvotāju nosaka gan demogrāfiskais rādītājs (D), gan darba tirgus stāvokli raksturojošie rādītāji (S, N un A). Katra no 4.1. vienādojumā iekļautajiem mainīgajiem dinamika ir redzama 18. pielikumā, savukārt to devums ienākumu pieaugumā ir parādīts 4.7.

attēlā.

139

Attēls 4.7. Vidējā ienākumu līmeņa pieauguma noteicošie faktori Latvijā (2001. – 2010.

gadā; procentpunkti)

Avots: autora aprēķins, balstoties uz Eurostat datiem

Lai gan atsevišķos gados vidējā ienākumu līmeņa pieaugumu būtiski ietekmēja SNAD faktori, to devums 2001. - 2010. gadā vidēji nebija nozīmīgs. Piemēram, šajā periodā ienākumu un darba ražīguma (pēc pirktspējas paritātes) vidējie gada pieauguma tempi bijuši līdzīgi – attiecīgi 6.4% un 7.0%. Statistiskajai novirzei šajā gadījumā ir divi cēloņi. Pirmkārt, tiek izmantoti dažādu statistisko datu avotu dati (SNAD faktori ir atbilstoši darbaspēka apsekojuma datiem, pārējie rādītāji ir iegūti pēc nacionālo kontu datiem). Otrkārt, Eurostat dati par vidējo nostrādāto stundu skaitu nedēļā iekļauj tikai pamatdarbu (t.i., netiek ņemta vērā blakus darba izplatība).

Līdzīga aina veidojas, ja novērtē vidējā ienākumu līmeņa Latvijā konverģenci uz ES-15 rādītājus ietekmējošiem faktoriem (sk. 4.8. attēlu). Piemēram, 2007. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā (% no ES-15 valstu līmeņa) pieauga par 4 procentpunktiem. No tā 3 procentpunktus noteica darba ražīguma kāpums (Latvijā tas bija daudz straujāks nekā vidēji ES-15). Turklāt arī ekonomiskās aktivitātes un darbaspējas vecuma īpatsvara devums bija pozitīvs, savukārt darba nedēļas ilgums Latvijā samazinājās vairāk nekā ES-15. Turpretī 2009. gadāvidējais ienākumu līmenisLatvijā, salīdzinot ar ES-15 valstu rādītāju, saruka par 8 procentpunktiem. Lai gan vidējā darba ražīguma līmeņa ietekme palika pozitīva, samazinājumu noteica bezdarba pieaugums, kā arī ekonomiskās aktivitātes līmeņa un darba nedēļas ilguma samazinājums.

140

Attēls 4.8. Vidējā ienākumu līmeņa konverģenci uz ES-15 rādītāju noteicošie faktori Latvijā (procentpunkti)

Avots: autora aprēķins, balstoties uz Eurostat datiem

Darba ražīguma pieaugumu ir sekmējis kā darba ražīguma pieaugums ikvienā tautsaimniecības nozarē, tā tautsaimniecības strukturālās pārmaiņas, pieaugot to nozaru īpatsvaram KPV, kurām raksturīgs salīdzinoši augsts darba ražīgums. Tautsaimniecības strukturālo pārmaiņu ietekme uz vidējo darba ražīguma dinamiku ir parādīta 4.9. attēlā.

Attēls 4.9. Tautsaimniecības struktūras pārmaiņu ietekme uz vidējo darba ražīguma līmeniLatvijā (% no ES-15 valstu vidējā līmeņa; pēc pirktspējas paritātes)

Avots: autora aprēķins, balstoties uz Eurostat datiem

Saglabājot 2000. gada nostrādāto stundu struktūru tautsaimniecības nozaru dalījumā un ņemot vērā darba ražīguma attīstību katrā atsevišķā tautsaimniecības nozarē, 2010. gadā darba ražīgums varētu sasniegt 39.0% no ES-15 vidējā līmeņa. Tajā pašā laikā faktiskais darba

141

ražīgums ir pieaudzis līdz 41.4%. Tādējādi tautsaimniecības nozaru struktūras pārmaiņu ietekme darba ražīguma pieaugumā bijusi pozitīva (ar laiku ir pieaudzis to tautsaimniecības nozaru īpatsvars, kurās Latvijai piemīt augstāka produktivitāte), nosakot apmēram 1/6 daļu no darba ražīguma konverģences.

Tomēr, salīdzinot ar ES-15 valstīm, nozaru ar augstu darba ražīgumu īpatsvars nostrādāto stundu struktūrā Latvijā joprojām ir zems (sk. 4.10. attēlu), it īpaši rūpniecībā. Piemēram, 2000. gadā faktiskais darba ražīgums uz vienu nostrādāto stundu Latvijā bija 26.6% no ES-15 vidējā līmeņa, savukārt, ja Latvijas nodarbināto struktūra tautsaimniecības nozaru dalījumā būtu līdzīga ES-15, tas būtu 31.4% apmērā. Latvijas nodarbinātības struktūrai ar laiku pietuvojoties ES-15 vidējai struktūrai, šī 4.8 procentpunktu starpība 10 gadu laikā ir sarukusi par ¼.

Attēls 4.10. Tautsaimniecības struktūras ietekme uz vidējo darba ražīguma līmeni Latvijā (% no ES-15 valstu vidējā līmeņa; pēc pirktspējas paritātes)

Avots: autora aprēķins, balstoties uz Eurostat datiem

Vērtējot tautsaimniecības nozaru devumu pēc vidējās darba ražīguma dinamikas, secināms, ka lielākais ieguldījums (58%) bijis darba ražīguma pieaugumam pakalpojumu nozarēs – tirdzniecībā un transportā, finansēs un komercpakalpojumos, kā arī sabiedrisko pakalpojumu nozarē (sk. 4.11. attēlu), kas daļēji atspoguļo šo nozaru lielo īpatsvaru KPV. Turklāt vidējā darba ražīguma līmeņa pieaugumu veicinājis arī preču sektora ieguldījums (29%; kas ietver lauksaimniecības, rūpniecības un būvniecības nozares), kā arī strukturālo pārmaiņu ietekme (13%; nodarbināto struktūrai ar laiku mainoties par labu nozarēm ar augstu darba ražīgumu).

142

Attēls 4.11. Atsevišķu tautsaimniecības nozaru un tautsaimniecības struktūras pārmaiņu ietekme uz vidējādarba ražīguma līmeņa pieaugumu Latvijā (pēc pirktspējas paritātes; procentpunkti)

Avots: autora aprēķins, balstoties uz Eurostat datiem