Neoklasiskais izaugsmes modelis, t ā pielietojuma iespējas Latvijas gadījumā

Neoklasiskais izaugsmes modelis ir ilgtermiņa ekonomikas izaugsmes izpētes teorētiskais pamats, ar kuru apzīmē vairāku autoru ieguldījumus ilgtermiņa ekonomikas izaugsmes modelēšanā neoklasiskās ekonomikas skolas ietvaros. Tas ir pazīstams arī kā eksogēnas izaugsmes modelis, jo tehniskā progresa ātrums, kas nosaka vidējā ienākumu līmeņa pieauguma tempu ilgtermiņā, ir noteikts ārpus modeļa, jeb Solova modelis, pēc zinātnieka uzvārda, kas deva grūdienu neoklasiskā izaugsmes modeļa izveidē (Solow, 1956).

Neoklasiskās ekonomikas skolas ietvaros izlaide (output) jeb IKP ir funkcija no piedāvājuma puses faktoriem (ražošanas faktoriem un tehniskā progresa), - sakarība, kas tiek dēvēta par ražošanas funkciju.Savukārt pieprasījuma faktoru (ekonomikas cikla) ietekme uz ekonomikas izaugsmi tiek ignorēta. Uzsvars uz piedāvājuma puses faktoriem tiek pamatots ar to, ka pat nelielām vidējā ienākumu līmeņa (IKP uz vienu iedzīvotāju) pieauguma tempa pārmaiņām ir izšķiroša ietekme uz dzīves standartiem ilgtermiņā. Piemēram, Barro un Sala-i-Martin (2004) aprēķināja, ka vidējā ienākumu līmeņa gada pieauguma temps ASV periodā no 1870. līdz 2000. gadam bijis 1.8%. Ja vidējais ienākumu līmenis pieaugtu par vienu procentpunktu straujāk (2.8%), tad 2000. gadā tas būtu 3.8 reizes augstāks par realitātē sasniegto. Turpretī gadījumā, ja vidējā ienākumu līmeņa kāpums būtu par vienu procenta punktu lēnāks (0.8%

gadā), 2000. gadā sasniegto labklājības slieksni ASV iedzīvotāji varētu baudīt tikai 2074.

gadā. Tādējādi valdības politikai, pēc neoklasiskās skolas piekritēju domām, ir jāfokusējas galvenokārt uz ilgtermiņa ekonomikas izaugsmi, nevis uz ekonomikas cikla pārvaldību.

Ekonomikas cikls tiek uzskatīts vien par IKP īstermiņa (gadījuma) svārstībām, kurām nav ietekmes uz ilgtermiņa vidējā ienākumu līmeni vai tās pieauguma tempu. Tas ir zināms pretstats Keinsa koncepcijai, kuru var raksturot ar viņa, iespējams, visplašāk pazīstamo izteicienu "ilgtermiņā mēs visi esam miruši” (in the long run we all are dead; Krugman, 2008), kas uzsver nepieciešamību pārvaldīt makroekonomisko sistēmu īsā laikā ar mērķi mazināt ekonomikas cikla amplitūdu.

21

Neoklasiskais izaugsmes modelis joprojām ir ilgtermiņa izaugsmes izpētes stūrakmens. Šādi neoklasiskais izaugsmes modelis tiek izmantots arī Latvijā (piemēram, Beņkovskis un Stikuts, 2006), neskatoties uz ciklisko svārstību lielu nozīmi ekonomikas izaugsmes procesā.

Ilgtermiņa ekonomikas izaugsmes izpētes galvenie virzieniparādīti1.1. attēlā.

Attēls 1.1. Ilgtermiņa ekonomikas izaugsmes izpētes galvenie virzieni Avots: autora izstrāde

Neoklasiskais izaugsmes modelis mūsdienās tiek izmantots, pētot ilgtermiņa ekonomikas izaugsmi gan vienas noteiktās tautsaimniecības ietvaros, gan vairāku tautsaimniecību gadījumā. Piemēram, ja pirmo pielietojumu Casselli (2008) dēvē par ekonomikas izaugsmes novērtējumu (growth accounting), tad otro – par vidējā ienākumu līmeņa novērtējumu (level accounting), uzsverot, ka tā ir pirmā jēdziena starpvalstu analogs.

Vienas tautsaimniecības ietvaros ar ekonomikas izaugsmi visbiežāk saprot IKP pieaugumu.

Ekonomikas izaugsmes noteicošo faktoru izpēte šajā gadījumā pamatojas uz ražošanas funkciju parametriskajā formā. Izšķiroša ietekme uz pētījuma rezultātiem ir ražošanas funkcijas parametru vērtībām (piemēram, kapitāla un darbaspēka savstarpējās aizvietojamības elastībai un IKP elastībai attiecībā pret kapitālu un darbaspēku). Ar laiku neoklasiskais izaugsmes modelis tika attīstīts. Trīs svarīgākie attīstības ceļi ir, pirmkārt, modeļa

22

paplašināšana ar nosacījumiem par mēroga efekta pastāvēšanu; otrkārt, fiziskā kapitāla sadalīšana dažādos veidos - institucionālo sektoru, pamatlīdzekļu veida vai tautsaimniecības nozaru dalījumā; treškārt, darbaspēka kvalitātes raksturojošā mainīgā (cilvēkkapitāla) ietveršana ražošanas funkcijā un tehniskā progresa endogenizācija (t.i., šī procesa aprakstīšana ar citiem modeļa mainīgiem). Ekonomikas izaugsmes izpētes teorētiskajai problemātikai vienas tautsaimniecības ietvaros, kā arī galveno zinātniskās literatūras atzinumu izpētei ir veltīta promocijas darba 1.2 apakšnodaļa, savukārt 2. nodaļā ekonomikas izaugsmes izpēte tika veikta empīriski, novērtējot ražošanas funkciju Latvijas gadījumam.

Vairāku tautsaimniecību gadījumā ar ekonomikas izaugsmi parasti saprot vidējā ienākumu līmeņa un vidējā darba ražīguma līmeņa pieaugumu. Piemēram, tieši šādu ekonomikas izaugsmes jēdzienu izmanto Jones (2002), izvirzot trīs ilgtermiņa ekonomikas izaugsmes izpētes jautājumus:

1. Kāpēc vienas valstis ir bagātas, bet citas – nabagas?

2. Kas ir ekonomiskās izaugsmes dzinējspēks, vidējām ienākumu līmenim laika gaitā pieaugot gandrīz visās valstīs?

3. Kāpēc vienās valstīsvidējaisienākumu līmenispieaug straujāknekā citās?

Vidējā ienākumu un darba ražīguma līmeņa jēdzieni ir cieši saistīti (sk. Beņkovskis u.c.

(2011) un promocijas darba 4.2. apakšnodaļu). Dažos pētījumos par ekonomikas izaugsmes indikatoru uzskata tieši darba ražīguma kāpumu (piemēram, Piacentino un Vassallo, 2009).

Vairāku valstu gadījumā ekonomikas izaugsmes izpēte parasti balstās vai nu uz ražošanas funkciju (parametriskajā vai neparametriskajā formā), vai nu reālās konverģences modeļiem.

Ražošanas funkcija neparametriskajā formā ļauj izpētīt ekonomikas izaugsmi, neprecizējot (t.i., neuzliekot ierobežojumus uz) ražošanas funkcijas parametrus. Divās iespējamās neparametriskās metodes ir DEA un FDH. Promocijas darba 1.3. apakšnodaļa veltīta ekonomikas izaugsmes izpētes ar ražošanas funkciju (gan parametriskajā, gan neparametriskajā formā) teorētiskajai problemātikai un zinātniskās literatūras kritiskai analīzei, savukārt 3. nodaļā šīs metodes tiekizmantotas ekonomikas izaugsmes izpētei ES un dažu citu OECD valstu mērogā.

Reālās konverģences (vidējā ienākumu līmeņa starpvalstu atšķirību izlīdzināšanās) var analizēt no diviem aspektiem. Pirmais veids ir pārbaudīt, vai nabadzīgās valstīs vidējais ienākumu līmenis aug straujāk nekā bagātās valstīs (β-konverģence). Otrais veids ir analizēt starpvalstu vidējā ienākumu līmeņa izkliedes dinamiku: piemēram, ar laiku var mazināties gan kopējā vidējā ienākumu līmeņaizkliede (σ-konverģence), gan veidoties valstu sadalījums

23

uz noteiktām vidējā ienākumu līmeņa grupām jeb klasteriem (klubu-konverģence). Reālās konverģences modeļu teorētiskajai problemātikai un zinātniskās literatūras galveno atziņu kritiskai analīzei ir veltīta promocijas darba 1.4. apakšnodaļa, savukārt 4. nodaļā reālās konverģences procesi tiek novērtēti, izmantojot ES valstu empīriskos datus.

Ražošanas funkcija, kas atspoguļo sakarību starp noteiktās tautsaimniecības IKP un tas rīcībā esošiem piedāvājuma faktoriem (ražošanas faktoriem un tehnoloģijām), vispārīgā veidā var būt parādītakā(pēc Solow, 1956):

L –tautsaimniecības nodrošinājums ar darbaspēku;

A –kopējā faktoru produktivitāte (KFP) vai Solova atlikums;

t – laika periods.

Neoklasiskā izaugsmes modeļa divi svarīgākiepostulāti (Barro un Sala-i-Martin, 2004), ir:

1. Pastāvīga atdeve no mēroga attiecībā pret kapitālu un darbaspēku kopumā. Saskaņā ar šo postulātu valsts tautsaimniecībai nepiemīt mēroga efekts. Piemēram, palielinot fiziskā kapitāla un darbaspēka nodrošinājumu valstī par 10% un tehnoloģijai paliekot nemainīgai, IKP pieaug tieši par 10%.

2. Pozitīvs un krītošs marginālais derīgums nokapitāla un darbaspēka nodrošinājuma.